Pagājušas mazliet vairāk kā divas spraigas nedēļas, kuru laikā paveikts vēl milzums lietu un piedzīvotu notikumu. Un tomēr arī šis notikums negrib aizmirsties un nu ik dienu atgādina par sevi. Piedāvāju atskatu, kā mums veicās ar paneļu montāžu tepat manā darbnīcā.Pirms paneļu montāžas uz pamatiem bija jāpaveic sagatavošanās darbi – jāizbūvē hidroizolācijas slānis starp pamatu lējumu un paneļiem. Šim mērķim kalpoja kausējamais ruberoīds, kas ir darbnīcas jumta klājumā un saliekot savus un tuvēju cilvēku atlikumus, pietika lai salipinātu 40 cm platas strīpas gar visām darbnīcas lējuma malām.
Lai paneļus būtu pie kā pievienot un tos varētu nedaudz paaugstināt virs grīdas kur potenciāli varētu notikt dažādas ķibeles ar ūdeni – piemēram izlīt grīdas mazgāšanas spainis, gar lējuma malām tiek pieskrūvētas divas brusas 70 x 100 mm izmēros (gar iekšmalu un ārmalu paneļiem). Stiprināšanai, protams, varēja jau betonēšanas laikā ievietot enkurus un tā stiprināt brusas. Es rīkojos nedaudz atšķirīgi. Lējumā urbu urbumus un tajos ievietoju atbilstošas skrūves ar fiksējošu dībeli. Ņemot vērā, ka pievelkot uzgriezni ar lielo paplāksni to izdevās ievilkt kokā dziļāk kā bija tam paredzētais urbums. Uzskatu, ka tas ir pietiekami stipri pievienots un milzīgas viesuļvētras gadījumā diez vai enkurs būtu veiksmīgāks risinājums, jo uzgriežņi tiktu izrauti caur koku.
Piemirsu izstāstīt, ka brusu impregnēšanas vietā izvēlējos to apdedzināšanu. Tā ir senākā metode koksnes pasargāšanai pret mitruma iedarbību. Te svarīgi atcerēties, ka neder bišķi apdedzināt. Nepieciešams dedzināt līdz ogles kārtas izveidošanai un šoreiz, atšķirībā no “sugi ban” dēļiem, to nost neberzē. Starp brusām, priekš siltumizolācijas, ievietojām 100 mm bizas akmensvates atgiezumus ko biju sadabujis.
Paredzētajā dienā sāku darboties ap 9.00 no rīta. Iesākumā attinu pakojamo plēvi no paneļiem, ko biju satinis, lai pasargātu no lietavām, kas nemitīgi centās paneļus sapostīt. Šobrīd arī pieredze rāda, ka pavasarī pasūtītus paneļus zem klajas debess tikai noklātus ar plēvēm uzglabāt ir ļoti grūti. Man veiksme neuzsmaidīja un augustā atklājām, ka daļa paneļu ir bojāta un tie tika pilnībā pārpildīti. Nedaudz vēlāk man palīgā uzradās daži vīri, līdz kopā bijām 4 cilvēki plus puika, kurš nebija atturams no mazā cirvīša, kas bija atrodams blakus šķūnīša daļā un naža. Tā mūsu uzmanība bija jāsadala starp šo ķiparu un paneļiem. Paneļu montāžu palēnināja arī stabi, kas visos četros stūros joprojām turēja jumtu. Tos nācās ņemt ārā, pamazām pabalstot ar stutēm un apakšā paliekot paneļus. Darbi vedās diezgan raiti un varu droši apgalvot, ka kādam ieteikt būvniecību no ķīpām šobrīd jau būtu stipri grūti, zinot cik viegla ir paneļu izmantošana un cik kvalitatīva veidojas sienu konstrukcija. Darbus beidzām ap 19.00, tātad kopā bijām paneļu montāžai un stabu izņemšanai, kā arī jumta nostiprināšanas konstrukcijai (kas gan tika papildināta) veltījuši tikai 10 stundas, ieskaitot pusdienas pārtraukumu. Rezultāti redzami bildēs – sienas gludas, taisnas, ideāli sagatavotas apmetumam. Tas gan šoreiz būs tikai iekšpusē, savukārt ārpusē darbnīcas apdarē tiks izmantota kokšķiedras plātņu vēja barjera, tad horizontāls latojums un dēļu klājums “trinītī”, lai darbnīcas vizuālais izskats krasi neizlektu no kopējās šķūņa fasādes.
Uz šo brīdi fasādes jau noklātas ar minētajām plātnēm un gaida dēļu klājumu. Iekšpusē tiek stiprinātas pārseguma sijas. Pieliktas pagaidu aizkarveida “durvis” un tiek gatavoti logi un īstās durvis. Vairāki darba rīki un galds jau atradis vietu darbnīcā un tā jau tiek izmantota, lai gan katram zināms, ka būvi izmantojot pirms tā pabeigta būtiski sarežģī tās būvniecības gaitu. Neko nevar darīt, darbi prasa savu!
